Otrdiena, 1. oktobris, 2019
Parastā liturģiskā laika 26. nedēļa
Svētās Terēzes no Bērna Jēzus piemiņas diena

Zah 8:20-23
Ps 87:1b-7
Lk 9:51-56

Zaharija pravietojums (8:20-23) uztur cerību Dieva tautai, kas laiku beigās gaida savu piepildījumu universālajā tautu svētceļojumā uz Jeruzalemi (skat. Zah 8:22). Zaharija grāmata, kas atrodas priekšpēdējā starp Divpadsmit Praviešiem, tiek piedēvēta vienam no pēdējiem aktīvajiem praviešiem, kas darbojās pēc Babilonijas trimdas, līdzās Haggajam, laikā, kad “tēvu zemē” tika atjaunota jūdu reliģiskā un civilā kopiena un pabeigta Jeruzalemes tempļa atjaunošana.

Pravietiskais apsolījums tiek izteikts grāmatas trešajā daļā (skat. Zah 8:12-14), kaut tiek jau gaidīts grāmatas sākumā (Zah 2:10-11). Tas ietilpst pravietiskajā tradīcijā, kas gaida visu tautu mierpilnu svētceļojumu uz Jeruzalemi, kā redzams Is 2:1-4 tekstā, kas ir gandrīz identisks ar Mih 4:1-4. Pravieša Isajas vēstījuma pamatā ir attīstīt šo cerību, uz kuru jūdaisms definitīvi raugās, kopā ar Mesijas atnākšanu laiku beigās (skat. Is 49:22-23).

Kas attiecas uz visu tautu pēdējo atgriešanos pie Kunga, pravietiskā tradīcija ir vienota savā pārliecībā, ka tas nenotiks kā rezultāts Izraēla misionārajai aktivitātei. Šī pievēršanās būs atbilde paša Kunga rīcībai visu tautu sirdīs laiku beigās.

Evaņģēlija lasījums par Jēzus ceļojumu uz Jeruzalemi no jauna izgaismo praviešu vārdus par visu tautu pievēršanos Kungam, izmantojot lielā svētceļojuma uz Jeruzālemi tēlu laiku beigās. Lūkas atsauce uz “laiks tikt uzņemtam debesīs” (Lk 9: 51) attiecas ne tikai uz Jēzus pacelšanos debesīs (skat. Lk 24: 50-51; Apd 7: 46), bet arī uz viņa ciešanu un nāves Jeruzalemē noslēpumu. Jēzus to jau bija teicis saviem mācekļiem, kad paskaidroja Pēterim paša Pētera izteikto ticības apliecinājumu viņam kā Mesijam. “Cilvēka dēlam,” viņš teica, “būs daudz jācieš, jātiek vecajo un virspriesteru, un rakstu mācītāju atmestam un nonāvētam, un trešajā dienā tam būs augšāmcelties” (Lk 9:22). Viņš to atkārtoja mācekļiem arī pēc apskaidrošanas kalnā (skat. Lk 9:44), un vēl trešo reizi visiem Divpadsmit pirms sava pēdējā gājiena no Jērikas uz Jeruzalemi (skat. Lk 18:31-33). Katrā no šīm reizēm viņš pieteica mācekļiem, ka viņi nevarēs saprast šo vārdu nozīmi.

Dieva plāns universālai pestīšanai - Izraēlam, kā arī visām citām tautām, iet caur Jeruzalemi kā vietu, kur Jēzus tika “paaugstināts” (Jņ 12:32). Tā ir dziļa, neatvairāma un dievišķa kusta noslēpuma pievilcība, ko Jēzus ir izdzīvojis, liecinājis un pārveidojis, lai pamudinātu, veicinātu un pavadītu tautu virzību uz Jeruzalemi, vietu, kuru Kungs ir izvēlējies pestīšanas noslēpuma atklāšanai. Jēzus savā misijā vispirms iesaistīja Divpadsmit un pēc tam Baznīcu, kuru Viņš bija izveidojis caur īpašu aicinājumu. Mācekļi nespēj nesekot Jēzum, kaut arī viņiem bija grūti Jēzu izprast, spriežot pēc viņu vārdiem un darbiem: tas ir atgriešanās ceļojums, kas aizsākas ar aicinājumu un turpinās visu mūžu.

Jēzus gājiens cauri Samarijai ceļojuma laikā uz Jeruzalemi ir epizode, kas simbolizē atgriešanos, kuru Jēzus mācekļiem ir jāveic nepārtraukti, ja viņi vēlas Jēzu pavadīt un atbalstīt šajā evaņģelizācijas un pestīšanas misijā. Kad Jēzus sūta vēstnešus sev pa priekšu, lai sagatavotu ļaudis pirms savas ierašanās samariešu ciematā (skat. Lk 9:52), Viņš lieliski apzinās naidu, kas šķeļ jūdus un samariešus (skat. Jņ 4:20), bet tas viņu neattur; turklāt arī mācekļiem ir jāiemācās savādāk pārvaldīt šo dziļo naidīgumu. Jēkaba un Jāņa, kurus Jēzus ar nelielu ironisku pieskaņu bija nodēvējis par “pērkona dēliem” (Mk 3:17), reakcija uz samariešu negatīvo uzņemšanu (skat. Lk 9:53) ir dusmīga un vardarbīga (skat. Lk 9:54). Abus brāļus motivē nepārdomāta pārliecība, ka viņi ir kaut kādā ziņā augstākas reliģiskas patiesības nesēji. Daži agrīnie evaņģēlija manuskripti, kas saglabājušies grieķu, sīriešu un latīņu valodās, abu mācekļu uzdotā jautājuma beigās pievieno nelielu skaidrojošu piezīmi: “Kungs, vai gribi, lai pavēlam ugunij nākt no debesīm un tos iznīcināt, kā arī Elija darīja?”(skat. 2 Ķēn 1:10-12, Sīr 48:3). Jēzus to uzskatīja par nevietā izteiktu lūgumu un neatbilstošu atsaukšanos uz Svēto Rakstu autoritāti: “Jēzus pagriezies tos apsauca” (Lk 9:55). Tas pats šī fragmenta senais variants, kurā pieminēts Elija, padziļina arī Jēzus pārmetumu, kad Viņš mācekļiem saka: “Jūs nezināt, kāda gara jūs esat. Cilvēka Dēls nenāca dvēseles pazudināt, bet pestīt” (Lk 9:55-56). Šī kristīgā katehēze mums atgādina Jēzus misijas būtību, kas nav saistīta ar dievišķu atriebību; atsauce uz Garu, kas vada Jēkabu un Jāni, ir nozīmīga evaņģēlista Lūkas teoloģijā, kurā ietilpst evaņģēlijs un apustuļu darbi. Evaņģēlija izklāstā Jēzus vienkārši dodas tālāk uz citu ciematu (skat. Lk 9:56). Tā ir pastorālā stratēģija (skat. Lk 10:10-11), kas vadīs arī Pāvilu un Barnabu viņu pirmajā misiju ceļojumā uz Pisidijas Antiohiju (skat. Apd 13:46). Jēzus neko nesaka par tā ciemata samariešu atraidījumu; drīzāk viena no pirmajām Jeruzālemes Baznīcas misijām būs tieši pie samariešiem. Diakons Filips, Svētā Gara vadīts, darbu iesāks (skat. Apd 8:5), bet Pēteris un Jānis to pabeigs (skat. Apd 8:14-17).

Baznīcas misija ir veltīties Kristus personai un Kristus noslēpumam. Tā ir pievēršanās, kas iesaista visu cilvēka dzīvi, atstājot Kunga rokās atvērt misijas durvis un sakustināt cilvēku sirdis. Laiks un veids, kā tautas atgriežas pie Dieva, ir Kunga darbs; Baznīcas uzdevums ir pievērsties Garam un Kunga Jēzus personai.


Pārdomas sagatavojusi Pontifikālās misiju padomes Tautu evaņģelizācijas kongregācija, izdevumā
"Ārkārtējais misionārais mēnesis – 2019. gada oktobris.
Kristīti un sūtīti: Kristus Baznīcas misija pasaulē
"

Materiāls tapis sadarbībā ar katolis.lv.

Visus ierakstus vienkopus vari noklausīties šeit.

Translate this for me

    Spiritual
    • Type: Podcast
    • Release Date: 10/01/2019 10:00
    Full Link
    Short Link (X/Twitter)
    Download Video Preview for sharing